Zantes 5. Klase karjeras meklējumos Talsu novadā

Ir sācies skolēnu rudens brīvlaiks. Kamēr citi skolēni vēl sapņoja saldā rīta miegā, Zantes 5. klase 23. Oktobrī rosījās skolas pagalmā. Nav laika gulēt! Jādodas mācību ekskursijā karjeru lūkot! Tagad jau vairs nevar plikus standartus  pildīt, jāseko modernismiem, kas saistās ar kompetencēm un citiem smalkiem padarījumiem.  Tā nu Zantes skolas 5. klase  tiecoties pēc kompetencēm un modernismiem devās karjeras iespējas lūkot.

Aizbraucot uz Talsu novadu, Vandzenes pagastu, skolēnus laipni sagaidīja koku fabrikas saimnieks Mārtiņš. Viņš stāstīja bērniem:”Cilvēkam, kurš strādā ar kokapstrādi, tā nav profesija! Tas ir dzīvesveids!” 5. Klases skolēni klausījās ar mutēm vaļā, jo ne tikai Mārtiņa lekcija bija aizraujoša, nopietnā aparatūra, kas atradās līdzās bija ietekmīga, kā arī Mārtiņa darinātie brīnumi reibināja tā, ka likās, skolēni ir iegriezušies kādā burvju pasaulē vai pasakā. Visapkārt raudzījās dažādi meistardarbi, rūķi lieli un mazi, rotaslietas, izdomai nebija robežu... Vēl lielākas mutes skolēniem iepletās, kad Mārtiņš vedot viņus, ieveda telpā, kur Mārtiņa čaklā sieva bija sarūpējusi aplam gardus cienastus, kas kaisīti ar pūdercukuru! Cienasti bija uzklāti uz galda, kas vien raisīja brīnumu izjūtas! Tik neparasts tas bija!  Sākumā skolēni kā kautrējoties tikai lūrēja uz smalko baltmaižu galdu, bet, kad saimnieces mudināti, pirmais kumoss tika izdarīts, tad jau pūdercukurs dancoja ne vien mutē, bet dažam labam uz degungala arī!

Tālāk jau saimniece mudināja skolēnus, lai ķerās klāt arī paši pie darba, jo galu galā Mārim pat līdzi bija pilnas kabatas ar smilšpapīru. Tad nu sākās ļembasts! Skolēni pucēja, pulēja dažādus izstrādājumus un vēl lielāks prieks, ka saimniece dāsni tos atļāva ņemt līdzi! Kad nu kokapstrādes profesija tika iepazīta, bija jādodas tālāk uz Keramikas pasauli. Tur saimniece Diāna podnieku priekšautā tērpusies laipni sagaidīja, sāka ar pamatīgu lekciju par podnieka darbu un pašnodarbināto iespējām. Skolēni klausījās, bet viens resns runcis gulēja un staipījās, sak es jau gan visu šo zinu no galvas, ja vajag parādīšu jums kā vajag podus veidot! Pēc lekcijas podniece Diāna jautāja vai tad 5. Klasei nav kādi jautājumi, 5. Klase teica:”Teorija ir laba lieta, labāk parādiet kā tad īsti praktisks darbs notiek! Uz ko Diāna ar pianista grāciju ar pirkstiem veidoja uz māla podnieka prasmju simfonijas. Arī 5. klasnieki pēc tam lipināja no māla dažādus ķeburus tik aizrautīgi, ka sārtvaidze mamma Aija nespēja vien knipsēt šamos smaklā foto aparātā.

Laiks jau arī nesēž kā vecs večuks un atkal bija jādodas tālāk. Braucot uz māju pusi vai tad ir iespējams pabraukt garām milzīgam veikalu kompleksam?! Nu nē! 5. klasnieki aši saskaitīja mammu dāsnās līdzi dotās monētas un špurks kā zvirbuļi jau lidoja veikalu durvīs iekšā! Tavu ēšanu autobusā! Cepumi un baltmaizes vai griezās karuselī, šoferis Normunds nespēja vien brēkt, lai ēd uzmanīgi! A ko 5.klasnieki! ? Atbildēja šim ar brašām dziesmām! „Sarkanbalti sarkans karogs augstu pacelts plīv! Strēlnieks iet par brīvi karot, tādēl mūžam dzīvs!”

Tagad jau daudzi lielās un bez maz vai jau par normu ir kļuvis, ka no Latvijas brauc darbos un karjeru veido ārzemēs. Taču 5.klasniekiem bija iespēja satikt cilvēkus tepat Latvijā, tepat kaimiņu novadā, kas ar savām rokām un prātu veidoja ne tikai vien karjeru, bet pelnīja maizi un dzīvoja laimīgi.

Ja grib, tad var! Viss ir tepat – mūsu pašu rokās un mūsos pašos....