Saules stari aicnāt aicināja 5. Klasi 22. Septembrī doties pārgājienā! Rīts bija daudzsološs, putni čivināja solo dziesmas ozola zaros, debesīs mākoņi lepni peldēja kā slinki kuģi, bet ņiprie piektklasnieki bruņojušies pilnā ekipējumā bija noskaņojušies ceļa jūtīs. Kritiāna, Dāniela mamma un Kristera vecāki bija sarūpējuši lepnus auto, lai piektklasniekiem būtu ērti ceļot, skolas čaklās virtuves saimnieces sarūpējušas gardus cienastus ceļamaizei, direktores p.i. Elita sarūpējusi dokumentāciju un ceļojums varēja sākties!
Piektklasnieku ceļojuma mērķis bija Zantes pagastā slavenā un nostāstiem bagātā Āžmugura, kas atrodas meža dzīļu un kalnu strautu ievītos dziļumos. Gaisā virmoja atvasaras elpa, meža māte sveicināja piektklasniekus, kad tie ieradās, lai bezbailīgi dotos viņas brikšņu pilnajās takās. Pa priekšu devās Kristiāna tētis, iepazīstinot pieklasniekus un pārējos ar dažādu sēņu sugu bagātību, ar cirvi gluži kā džungļos, izcērtot brikšņus un zarus, kas lika šķēršļus grūtajam ceļam. Arī Kristiāna mamma zināja stāstīt un rādīt ceļu Āžmuguras grūto taku labirintos. Piektklasnieki varonīgi pārvarēja dubļu takas, plašos strautus, sasveicinājās ar bebra kungu, kurš bija visai nikns, kad svešinieki šo iztraucēja ikdienas gaitās. Pa ceļam baravikas kā lepnas dāmas lielījās, kurai dižāka un skaistāka platmale galvā un visai labprātīgi lēca Māra čaklajās rokās, tēlodamas meža princeses! Kristiāna tētis gavilēja un uzteica Māri, sak:” Šim nu ir īsts sēņotāja gars un talants!” Māris par pārsteigumu visiem pielocījis 2 brangus maisus ar baraviku kundzēm! Un tas jau vēl nekas... Kad tika sarīkots ugunskurs paredzētā vietā, desu smaržas izvijās cauri meža biezoknim, liekot siekaloties pat lāčiem, kas gulēja saldā ziemas miegā! Piektklasnieki mielojās, gardām desām, kas čurkstēja uz uguns, saldām baltmaizēm, netrūka ne tējas, ne kafijas, ne gardu arbūzu, ko čaklās mammas bija sarūpējušas līdzi saviem mīļuļiem. Pie uguns izskanēja arī Aleksandra Čaka „Miglā asaro logs”,tur Kristiāna mammas balss sacentās ar lakstīgalu solo. Bērni mežmalā sarīkoja arī bumbas spēles, sacenšoties ar taureņiem un sauleszaķēniem veiklībā. Piedzīvojumi uz Āžmuguru bija patiesi jauki, jo ikviena dalībnieka sirds bija pilna ar atvasaras saules enerģijas, meža simfonijas melodijām, jūtams bija patīkams nogurums, dienai beidzoties, kaut arī rokas māja atvadu sveicienus Āžmugurai, sirdī ikvienam bija sajūta – līdz nākamai reizei! Mēs vēl tiksimies! Pavasarī!
