Var jau sacīt – laiks dziedē sāpes –
Ir jādzīvo tagad un šodien.
Ja sirdis būs aukstas un cietas,
Var notikt – mēs arī šo ceļu iesim...
Lai ziedi piemiņas vietās gulst,
Lai svecīšu gaisma kā sveiciens viņiem,
Tiem, kuri Latvijai zuda...
(R.Vērniece)
Pirms 70 gadiem, 1949. gada 25. martā, no Latvijas uz plašo Sibīriju izsūtīja vairāk nekā 15 tūkstošu ģimeņu, aptuveni 42 tūkstošus cilvēku. Izsūtīto vidū bija gan bērni, gan sirmgalvji. Šķiršanās sāpes, bezspēcība pārspēka priekšā, šoks, neaizsargātība, neizpratne, bailes... Iespējams, tieši spēcīgā pārdzīvojuma dēļ 25. marts kļuvis par vienu no latviešu vēsturiskās apziņas stūrakmeņiem. Garo sāpju ceļu gāja 63 Zantes pagasta iedzīvotāji.
Skolas saime piedalījās Komunistiskā genocīda upuru piemiņai veltītā atceres brīdī pie Piemiņas akmens „ Pirms 70 gadiem...”. Ar vēstures faktiem un izsūtīto dzeju iepazīstināja Māris Doniņš ( 6.kl.), Madara Krūmiņa ( 7.kl.), Valērija Demidova ( 9.kl.) un Arkādijs Mihailovs ( 9.kl.). Mūzikas skolotāja A .Holšteina un lielais ansamblis dziedāja dziesmas. Vienīgi, runājot no sirds uz sirdi, var cerēt uz savstarpēju sapratni starp paaudzēm un tautām. Tas ir visīsākais ceļš, un mēs, dzīvie vēstures liecinieki- ceļa zīmes.
Skolotāja Laila
